laipni lūgti "Parūķis"
Šajā sadaļā Jūs variet vērot pie mums notikušos pasākumus - un tas arī rāda mūsu izaugsmes ceļu.
mēs paši piepildām sapņus!
Dabas parks "Parūķis" - pašu spēkiem, mīlestību un draugu atbalstu lolots. Tas top par ļoti romantisku sajūtu un enerģiju vietu. Parks, kurā baudīt romantisku atmosfēru, brīvdabas piknikus un ģimeniskus pasākumus ikvienam, kurš vēlas baudīt šo skaistumu. Reiz K.Ulmanis stāvot parka pakalnā to nodēvējis par Latvijas mazo Šveici!
"Parūķis" arī kalpo kā laulāšanās ceremoniju – kāzu svinību vieta un jauno mākslinieku starta platforma. Lai abām šīm - cilvēku savienības un gara izpausmes formām - dotu savu "Parūķa" neizsīkstošo garu un enerģiju [uz izdošanos!] laulības un ģimenes dzīvē, savukārt, māksliniekiem, karjeras radošajā dzīvē.
Jautājot kā tas tā sanācis – atbildēšu – jau ļoti ilgu laiku mans [AGRA] gars meklēja vietu, ar kuras starpniecību kalpot sabiedrībai un pašam realizēties dažādu drosmīgu pasākumu organizēšanā.
Tas sākās 2020. gada sākumā, pametot omulīgo Rīgas dzīvi un pārceļoties atpakaļ uz Dobeli, ar domu, ka pirkšu īpašumu Dobelē. Nebija jāgaida ilgi, kā ”Parūķis” mani atrada, es, savukārt, viņu. Atceros kā brālis man teica: “Agri! Ko tu te esi saskatījis, kam tev šo vajag?” , bet mani tas aizrāva uzreiz, man VAJAG! Es vēl nezinu, kas te galā būs, bet zinu, ka vajag un būs ļoti skaisti! Tā nu ar Dievpalīgu un vecā saimnieka labvēlību, par ko esmu ļoti pateicīgs, ka noticēja man un pārdeva tieši man, jo precinieku īpašumam bija gana! Dieviņš man deva šo vietu, tātad man jākalpo arī sabiedrībai, tāpēc daudz kas “Parūķī” ir pa brīvu.
Nepagāja ne pus gads, kad tepat Dobelē atrāvies uz mirkli no darbiem, iepazinu, trauslu, bet kā izrādījās ļoti čaklu meiteni Evu (dzirksts uzplaiksnīja no pirmā acu skatiena). Eva nenobijās no darba apjoma, noticēja Agra trakajiem sapņiem un metās līdzi darbos un atbalstā. Tā kopā esot dzima Mīlestība. Šīs beznosacījuma mīlestības spārnots es ievēlējos - gribu bildināt savu sievieti, savā zemē un latviešu tradīcijās! Gribu laulāties savā zemē un latviešu tradīcijās! - un lūk ar mūsu abu pūlēm sapņi piepildījās!
Mūsu tālākie sapņi ir kalpot sabiedrībai - attīstot "Parūķa" parku, lai pēc iespējas vairāk cilvēku saņemtu šo pozitīvo enerģiju! Palīdzēt citiem baudīt savus īpašos pasākumus un mirkļus "Parūķī". Uzņemties drosmi, lai realizētu "Parūķī" pasākumus un notikumus, tam ir nepieciešama neatlaidība un liels darbs, jo nedarīt nedrīkst. Mēs vēlamies šādi būt par piemēru arī citiem - uzņemties drosmi darīt!
Pierādījumi
Nedauz iz vēstures.
19. gs. uzcēla Parūķa dzirnavas. Audzu muižas īpašnieks cēla Bērzes upes krastā pagaidu māju. Drīz pēc tam sāka celt aizsprostu, brīvslūžas un pašas dzirnavas. Celtniecības darbus vadīja vācietis Veigners, strādāja vācieši. Vēl tagad brīvslūžu mūrī ir redzams akmens ar iegravētu uzrakstu "C.Veygner - 1851". Dzirnavu dzelzs daļas - zobrati, asis, spoles u.c. mehānismi izgatavoti Anglijā. Dzirnavu ēkā bija izbūvēts plašs dzīvoklis dzirnavu pārvaldniekam ar ieeju caur stikla verandu.
No 1939. gada avotiem: Krāšņo Parūķa leju kā maršrutu tūristiem ieteicis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Dobele. Parūķis. Ūdens dzirnavas.
Bērzes ūdensdzirnavu kompleksa būvniecība notikusi 19. gadsimta vidū un pabeigta 1863. gadā. Ūdensdzirnavu komplekss sastāv no 55 metru gara aizsprosta uz Bērzes upes, 600 metru gara derivācijas un 200 metru gara izteces kanāla, dzirnavu ēkas (kopējā platība 2519 kvadrātmetri) ar darba mašīnām un hidrotehniskām iekārtām un kūts – ratnīcas. Līdz 1940. gadam dzirnavas aktīvi strādāja un sniedza pakalpojumus plašā reģionā. Pēc 1940. gada nacionalizācijas līdz 1972. gadam dzirnavas darbojās, taču šajā periodā valdošās saimnieciskās sistēmas dēļ dzirnavu komplekss pakāpeniski tika nolietots un ūdens sistēma sagrauta. Divdesmit gadu dīkstāves periodā dzirnavu vērtības tika izlaupītas un būves novestas līdz sabrukumam.
1991. gadā denacionalizācijas rezultātā dzirnavas tika atgrieztas likumīgajiem mantiniekiem.
