Veicot celtniecības darbus, 2022. gada pavasarī, “Parūķī” tika atklāta ieeja slepenā pagrabā!

Atrokot pagraba ieeju un iekļūstot pagrabā, ak, veiksme!  Tika atrastas ilgu laiku glabātas liecības par kādiem ļoti, ļoti seniem notikumiem “Parūķa” ielejā. Tie saistīt ar Bērzes upi, Kuršu drosmīgiem jūras braucējiem,  Ziemeļu veci un kādu Kuršu kapteini, kurš iemīlējies Zemgaļu daiļavā no pirmā acu skatiena un mīlestības vadīts tad apmeties uz dzīvi Parūķa ielejā. Kuršu kapteinis bijis pats personīgi pazīstams ar Ziemeļu veci.

Tā nu Parūķa Agris, kurš arī ir kapteinis ar savu kuģi, (kuģis šobrīd gan ir notauvots Parūķa ielejas krastos, jo Bērzes upe vairs nav tik dziļa, lai to varētu kuģot) savācis liecības devās pasaulē, lai noskaidrotu visu leģendu par Ziemeļu veci un Kuršu kapteini. Ticiet vai nē, te būs, ko stāstīt un brīnīties klausītājiem!

Parūķa Leģenda!

Sen senos laikos, Bēzes upe bija kuģojama, tā ietecēja Lielupē, savukārt Lielupe ietecēja, joprojām ietek jūrā, tā veidojot garu jo garu kuģošanas ceļu.  Tajā nebijis ne dambju, ne aizsprostu un brīvi varēja kuģot lielas no koka darinātas laivas.  Upe bijusi pilna ar visdažādākā lieluma zivīm, vēžiem, un pat dažādiem dzīļu mošķiem! Bet tagad mošķi slēpjās acu skatienam, upe ir sekla un droša.  Ja jau upe kuģojama, tad jābūt kuģotājiem!

 Ir tapis zināms, ka senajos laikos aptuveni 600 tajos lidz 900 tajiem  gadiem pa Baltijas jūru ar lielām laivām kuģoja Kurši. Tie bijuši īpaši drosmīgi jo pat Vikingu kuģotāji no tiem vairījušies. Kurši kuģojuši uz austrumiem no Baltijas jūras uz Ziemeļu jūru līdz Rotterdamai gar Gotlandi apkārt Dānijai. Uz augšu Kurši kuģoja līdz jūras ziemeļu galam, kur Somi ar Zviedriem satiekās un atpakaļ. Tādi, lūk, bija viņu kuģošanas ceļi, cik man izdevās noskaidrot. Iztaujājot cilvēkus citās zemēs noskaidrojās, ka Kuršu Jūras braucēji jūras ziemeļu galā sasatpušies ar kādu īpašu veci, kurš vietējiem ļaudīm daudz prieka un labu darbu nesis, pašā ziemas vidū tumšajā laikā.  Tas labprāt dalījies svētībā un laba vēlējumos, lai laba raža nākamajā gadā zemniekiem, lai lopiņi vairojās, savukārt jūrā braucējiem pilni tīkli zivīm un mierīgs vējš drošai kuģošanai. Pats galvenais, lai ģimenēs tiek audzināti labi un paklausīgi bērni, kuri palīdz mājas solī, labi apgūst zināšanas par gadalaikiem un senajiem dieviem bet vecākiem ir liels prieks un lepnums par tiem. Jo, ja aug čakli un paklausīgi bērni, tie pieaugs un audzinās tādus arī savus bērnus, tā pasauli ar katru dienu un paaudzi darot labāku un gaišāku.

Tā nu Kuršu kapteiņi nolēmuši vecim prasīt svētību savai zemei, arī savām ģimenēm un tautiešiem kas mājās palikuši gidām tos atgriežamies, mierīgu jūru  pašiem kuģojot. Vecis nav liedzies un dalījie svētībā Kuršu kapteiņiem, bet pretīm lūdzis lai tie stāsta citur pasaulē par labu bērnu audzināšanu un viņam katru gadu ved bērnu labo darbu stāstus, lai vecis zina ka aug daudz krietnu bērnu, kuri pasauli darīs labāku ar katru dienu. Sacīts darīts, Kuršu kapteiņi pilda solīto. Ceļo pa jūrām, stāsta par veci, kuru nosaukuši vienkārši par “Ziemeļu veci” un vāc bērnu labo darbu stāstus un ved Ziemeļu vecim. Tāds nu izveidojās šis īpašais Kuršu kapteiņu uzdevums.

Kādā reizē jūrā uznācis liels negaiss! Negaisam plosoties, tas nošķīris vienu kapteini no pārējiem un tas ar savu laivu ticis aizpūsts no ziemeļiem gar tagadējo Sārema salu. Kapteinis, glābiņu meklējot, izlēmis tagadējā Rīgas līcī griezt savu kuģi, lai varētu mierīgāk pārlaist vētru. Vētra galā, kapteinis kuģo un skatās, jūrā no sauszemes divas upes ietek, vajadzējis saldūdeni, lai Kuršu jūrniekiem ir ko dzert, jo jūras ūdeni jau nedrīkst dzert, tad gals klāt! Metuši lozi un stūrējuši upē, kuru tagad par Lielupi sauc. Būtu lozējuši citādi un  stūrējuši otrā upē, kuru par  Daugavu tagad sauc,  tad  pa to līdz Jēkabpilij un Sēlijai būtu nokuģojuši. Iespējams tad i nemaz nebūtu bijusi leģenda par Parūķi. Tomēr senie kokā grebtie Dievi un Māra tā bija lēmuši , ka Parūķis tiek pie šī stāsta. Kuršiem tik ļoti iepatikušies upes krasti un Zemgales ainavas, ka tie atpeldējuši pa Lielupi līdz pat Bērzes upei un Parūķa ielejai.

Tā nu kuģojot pa Bērzi Kuršu kapteinis stājies pie Zemgaļu saimniecībām Bērzes upes krastos un dalījies par pazīšanos ar  ziemeļu veci un uzdevumu, kuru viņam ir bijis pienākums pildīt no vienpadsmitā pilnmēness līdz divpadsmitajam pilnmēnesim (kas pēc mūsu kalendāra ir novembrī un decembra sākumā), jo kalendāra jau tad vēl nebija. Kapteinis skatījies debesīs uz zvaigznēm, lai zinātu kurp kuģot, un pēc mēness spīdēšanas noteicis, kāds ir gadalaiks un kad ir pienācis laiks doties pie ziemeļu veča un kad atpakaļ.  Zemgaļu saimniecības jau izsenis ir bijušas slavenas tuvu un tālu ar savu čaklumu, auglīgajām zemēm, un brašajiem Zemgaļu kareivjiem kuri sargāja to visu. Tā nu kādā dienā no saimnieka mājas  tas ieraudzījis iznākam daiļu jo daiļu Zemgaļu meiteni! Sirds kapteinim uz reiz pukst straujāk un neļauj ne mirkli novērst acu saktienu no Zemgaļu meitenes. Savaldzināts ar meitenes skaistumu un iemīlējies daiļavā no pirmā acu skatiena, kapteinis nolēmis to aicināt par sievu tam nākt un dzert lielas kāzas.  Arī Zemgaļu meitenes sirdij Kuršu kapteinis licis pukstēt straujāk un meitene ar sirdi jūts ka kapteinis ir tas vienīgais un īstais. Bet ne ar saviem stāstiem bet darbiem tam jāpierāda, ka kapteinis ir tās rokas un uzticības cienīgs. Tā nu kapteinis meklējis vietu kur enkurot kuģi un veidot savu saimniecību, kur aicināt Zemgaļu meiteini par saimnieci nākt un apmesties šajos krastos. Kalpot šīs puses ļaudīm, kā labo stāstu kapteinis, lai arī šīs zemes ļaudīm svētība ģimenēs un paklausīgi, čakli bērneļi. Par īsto vietu izvēlējies Parūķa ieleju un noenkurojis kuģi upes labajā krastā tas čakli strādājis veidojot saimniecību. Redzot Kuršu kapteiņa čaklumu arī darbos netikai stāstos, Zemgaļu meitene uzticās un abi svin kāzas tur pat Parūķa ielejā. No tā laika ieleja piepildās ar lielu mīlestību, darba čaklumu un bērnu čalām.  Jo vietējie Zemgaļi nākuši skatīties, kas tas par kuģi, kas par kapteini kurš precējis Zemgaļu skaistuli. Klausījušies kapteiņa piedzīvojumu stāstos un nostāstos par ziemeļu veci. Reiz pa reizei kuģis bijis arī jāenkuro kreisajā krastā, jo tilta nav bijis un kreisā krasta ļaudis arī gribējuši klausīties stāstos un dalīties bērnu labajos darbos lai svētību no ziemēlu veča dabūtu. Pirmajos rudeņos labo darbu stāstītāju bijis maz. Gan tāpēc, ka neticēja, gan tāpēc, ka nebija raduši šīs zemes ļaudis par saviem labajiem darbiem plātīties. Bet kapteinis bijis pacietīgs un turpinājis ļaudīm kalpot ar stāstu vākšanu un to nogādāšanu ziemeļu vecim. Tā katru rudeni tas kuģojis pie Ziemeļu veča un atgriezies uz Parūķa ieleju kur to gaidījusi Zemgaļu sieva un nu jau ari paša bērneļi. Varbūt tieši tapēc Zemgalē tik auglīga zeme, un braši saimniekotāji, ka varen daudz svētības saņemts par labi audzinātiem un čakliem bērniem paaudzēs?  

Kādā reizē kapteinis lūdzis ziemeļu veci, vai tas nevar tam lūgt kādu palīdzību, lai vairotu ticību labajiem darbiem un lielāku svētību tās zemes ļaudīm. Ziemeļu vecis redzot kapteiņa centību un neatlaidīgo garu ar kādu tas jau daudzus gadus tam kalpo, teicis lai tā būtu! Dodies atpakaļ uz Parūķa ieleju, vāc labo darbu stāstus un es pats pēc divpadsmitā pilnmēness ieradīšos Parūķī, lai pats dotu svētību ģimenēm un to čaklajiem bērneļiem pa kādai dāvaniņai, tā vairojot ticību labajiem darbiem. Kapteinis devies mājup un turpinājis iesākto, stāstot ka bērniem ir čakli jāpalīdz vecākiem, jābūt paklausīgiem un nav jākautrējas par labu darbu darīšanu. Un solījis, ka šajā ziemā būs ciemos pats Ziemeļu vecis un dāvās svētību ģimenēm un mazajiem labo darbu darītājiem, pa kādai dāvaniņai. 

 Solīts darīts! Kapteinis vāc stāstus un Ziemeļu vecis ierodas Parūķī. Apmetās uz dažām dienām Bērzes upes kreisajā krastā  un priecē iedzīvotājus dalot svētību un vairojot ticību labajiem darbiem. Bet kā tad ar labā krasta ļaudīm? Redzot, ka upe strauja un nebūs labi cilāties ar laivu no krasta uz krastu. Ziemeļu vecim bijis garš burvju spieķis un tas to liek lietā. Ņem un ar spieķa palīdzību sabur upē daudz akmeņu un ledus gabalus starp tiem, lai Bērze rimtos savā straujumā un būtu kājām pārbrienama. Tā arī nosprostojis ceļu upes dzīļu mošķiem augštecē, lai tie neaiztiek drosmīgākos, kuri paši briduši cauri  Bērzei līdz Ziemeļu vecim. Tos bērnus, kuri  tomēr bailīgāki, drosmīgais kapteinis ņēmis uz rokām un nesis pāri, nu gluži kā Lielais Kristaps Daugavā, un kas zina, kurš bijis pirmais šāda darba veicējs. Mazajiem bērneļiem vareni  paticis, ka kapteinis tos nēsā pāri upei, jo tie varējuši droši lūkoties pāri kapteiņa pleciem uz mošķiem kuri mitinājās dzelmē. Kā mācīja kapteinis, tad upes briesmoņi ir tikai izskatā draudīgi un ja tos nebaidās un nerāda savas bailes,  tad tie ir miermīlīgi un draudzīgi. Tiem ir jāskatās tieši virsū lai tie kļūtu mīlīgi, tā pat kā visādām bailēm jāskatās tieši virsū jo tad tās izzūd. Pēcāk bērneļi dalījās stāstos viens ar otru, kādus tad nu katrs redzējis, daži pat zīmējuši jo tik drauzīgi un mīļi tie likušies mazajiem ķipariem. Drosmīgākos mošķi pat vizinājuši uz savām platajām mugurām tā palīdzot tikt pāri upei un atpakaļ. Pēcāk bērneļi dalījās stāstos viens ar otru, kādus tad nu katrs redzējis, daži pat zīmējuši jo tik drauzīgi un mīļi tie likušies mazajiem ķipariem.

Tā nu izciemojies dažas dienas Parūķī, daloties priekā par ziemu un svētībā par labajiem darbiem, Ziemeļu vecis atvadījies no ļaudīm, kapteiņa un viņa čaklās Zemgaļu sievas, devies atpakaļ uz ziemeļiem, atstājot lielajos un mazajos lielu ticību labo darbu spēkā. Tā nu ļaudis prieka un ticības pārņemti nolēmuši arī svinēt šo notikumu gan savās ģimenēs, klājot galdus dažādiem ēdieniem un našķiem, gan gājuši ciemos viens pie otra pārģērbušies paši par mošķiem (ko tagad par ķekatām zinām saukt) un svinējuši vareni līksmi. Svinībās runājuši, klusībā prātojuši, cits pierakstījis sev uz bērza tāss gabaliņa, kādus labus darbus tie varētu paspēt izdarīt līdz nākošajam Ziemeļu veča apmeklējumam. Tā nu tas iegājies, ļaudis sākuši ticēt, un bijis jādomā, kā tad šo Ziemeļu veča ierašanos un svētkus sauks. Nolēmuši, ka tie būs “Ziemeļu svētki”, tā nu tas ir vēl šajās dienās!

 Pienākot pavasarim, saules staru sildīti, ledus gabali starp akmeņiem kusuši. Tā atbrīvojot Bērzes upes spēku, kurš uzkrājies augšup aizsprosta, un nesot Paŗūķa ielejai pavasara plūdus.  Tā atgriežot Bērzi un lietas savā tecējumā un kārtībā. Arī mošķi varējuši atkal satikties ar tiem kuri aizsprosta viņā pusē palikuši.  Tā nu saimniekojuši Kuršu kapteiņa un Zemgaļu daiļavas bērni un bērnu bērni paaudzēs, paši čakli strādājot un vācot un vedot stāstus ziemeļu vecim un gaidot to ciemos katru ziemu. Ar to teika vēl nebūt nebeidzas, kas nav slinks tas lasa un uzzin vairāk!

Par teikas leģendas patiesumu liecina, daudzie akmeņi, kuri redzami vēl šobaltdien Bērzes upē un pavasara plūdi Parūķa ielejā.  Kā arī daudzajos gados saceltās akmens būves, tieši no akmeņiem, kurus katru gadu Ziemeļu vecis krāvis upē, veidojot aizsprostu ar ledus palīdzību. Akmeņu bijis sakrājies tik daudz, ka ap 1400 to gadu šim apriņķim uzradušies svešu zemju saimnieki, tie pieveikuši Zemgaļus un likuši atteikties no senajiem dieviem pārejot viņu ticībā. Padzinuši Kuršu kapteiņa un Zemgaļu meitenes mantiniekus no Parūķa ielejas un līdz ar viņiem arī ziemēlu veča ciemošanos Parūķī.  Tie arī likuši akmeņus vest augstāk pa Bērzi, jo liellaivu ceļš bijis viegls, prom uz Dobeli un cēluši tur akmeņu pili ar pilskalnu agrākās Zemgaļu koka pils vietā. Akmeļu celtā pils vēl redzama šobaltdien!  Ap 1800. gadu, redzot lielos akmeņu daudzumus pašai Parūķa ielejai, uzradušies pavisam citi Kungi un saimnieki, kuri 1863. gadā Parūķa ielejā pabeidza celt dzirnavas ar diviem gaņģiem un vēlāk arī lielu tiltu ar milzīgiem akmens balstiem. Arī tam ir palikušas liecības, dzirnavu drupas un tilta balsti. Jaunie saimnieki ar Ziemeļu veča akmeņiem sacēluši celtnes un likuši ļaudīm kļūt ar vien aizņemtākiem darbos. Dzirnavām nepieciešams dambis, to arī uzcēluši. Dambis uz visiem gadalaikiem nosprostojis Bērzi un devis dzirnavām milzu enerģiju. Bērze aizsprosta dēļ vairs nav bijusi kuģojama kā tikai līdz dzirnavu dambim. Ļaudis pamazām pārstājuši ticēt, jo darbi dzinuši darbus un kur tur vairs laika ticēt labiem darbiem, jo kungi dzinuši tos darbā, nevis klaiņot apkārt stātus stāstīt. Savtīgums un mantrausība bija iezagusies Parūķa ielejā līdz ar jaunajiem saimniekotājiem. Arī upes mošķiem aizsprosta dēļ nācās plāni, tie pie dzirnavām tika sadalīti.  Ģimenes un radi tagad bija sadalīti! Tie kas augštecē, ar laiku uz Apguldes ezeru pārcēlušies, kas lejtecē, tie uz jūru aizpeldējuši. Katru gadu tie vēl atgriezušies, palūkot vai kapteinis ar Ziemeļu veci nav atgriezušies lai prasītu palīdzību un lai pāri dambim sasauktos ar saviem radiem, kuri palikuši dambja otā pusē un atcerētos labos laikus kad labo darbu daudzums likuši ļaudīm vienotiem būt un svinēt “Ziemeļu svētkus” skaļi un brīvi.

Tā nu gājuši daudzi jo daudzi gadi, dzirnavas malušas, saimnieki mainījušies un jau piemirsts bijis par kapteini un Ziemeļu veci. Tik dažās ģimenēs vēl vec vec vecmammas mazbērniem stāstījušas, ka Bērze reiz pilna zivīm bijusi un kapteinis ar Ziemeļu veci ciemojies Parūķī, un mošķi labsirdīgi bērnus vizinājuši uz savām platajām mugurām.  Bet kas tā par leģendu, kurā labais neuzvar!? Kā gadījies kā nē, 1976. gadā Kuršu kapteiņu paaudžu matinieku atkal pārsteigusi vētra un tas zinot, kur meklēt glābiņu virza kuģi uz drošo līci, nu jau tas ir Rīgas jūras līcis, jo Rīga sabūvēta. Nolēmis tas tomēr seno dzimtas stāstu vadīts nokuģot līdz Parūķa ielejai. Tālāk par dambi netiek. Stājas raugās darbīgajos ļaudīs, tik dažos redzama ticība labajiem darbiem, visi aizņemti un nav pat daļas gar kapteini. Iegrimis pārdomās, lūkojoties Bērzes dzelmē, tas ierauga upes mošķus viņā lūdzoši no dzelmes skatāmies.  Kapteinis apžēlojies un uzsaucis, ka tas te būs vēl līdz pilnmēnesim, lai tie atpeld nakts tumsā, kad ļaudis tos neredz, un tad tas uzklausīšot mošķu sakāmo. Pienāk pilnmēness pirms kapteiņa prom došanās, mošķi klāt. Un stāsta kapteinim, ka dzirnavu aizsprosts neļauj tiem brīvi peldēt pa Bērzi un savienoties ar augštecē esošajiem mošķiem. Ka ļaudis šajos gados kalpināti un ticība zudusi, arī labo darbu šajos krastos kļuvis mazāk un pat ja tie ir, jaunie kungi neļauj brīvi par tiem stāstīt un dalīties.  Vai kapteinis nevar Ziemeļu vecim lūgt vēlreiz palīdzību Parūķa ielejai un ap to mītošajiem ļaudīm un tautai.  Kapteinim palicis žēl mošķu un ļautiņu ielejā un apkārtnē, redzot Kungu un saimnieku sadarītos darbus. Kapteinis kuģo pie Ziemeļu veča un stāsta tam par redzēto.  Ziemeļu vecis netic dzirdētajam! Tas nolemj pats nobraukt līdz ielejai, lai redzētu savām acīm postu, ko mantrausība un neticība labiem darbiem spēj nodarīt! Sacīts darīts! Nonācis līdz ielejai, redzot postu un netaisnību, Ziemeļu vecim sirdī rūgtums un žēlums par ļaudīm. Bet uzzinot, ka svešās valdības kungi pat neļauj svinēt šīs zemes ļaudīm Ziemeļu svētkus un grib uzspiest savus svētkus, kuri tiem ir sveši, turklāt mošķu sadalīšana ar dambi pielej ugunij eļļu, Ziemeļu vecis kļūst dusmīgs! Tas šķiļ ar savu spieķi un dzirnavas aizdegās, tas šķiļ ar spieķi un dambis brūk! Un saka Ziemeļu vecis ļaudīm! Jums būs brīviem no svešiem kungiem būt tai dienā, kad paši sev ticēsiet, vienosieties labos darbos, būsiet savā sirdī droši un skatīsieties droši tieši pretī svešzemniekiem neizrādot bailes. Un tad nebūs ilgi jāgaida līdz tai dienai, kad ļaudis brīvi kļūs un brīvi svinēs Ziemeļu svētkus kā senāk.  Savukārt Es, Ziemeļu vecis, šai ielejā atgriezīšos, kad šai ielejai cienīgs saimnieks uzradīsies un sāks pildīt senajo Kuršu kapteiņu solīto darbu – stāstīt par labu un nesavtīgu darbu vērtību, vākt bērnu labo darbu stāstus!  Es paslēpšu dzirnavu pagrabā savu spieķi, un aizbēršu to, paslēpjot pagrabu zem drupām un gružiem, kurus esošie kungi sadzīvojuši. Un ja radīsies īstais saimnieks, tas nebīsies smaga darba, tas uzies un atraks pagrabu, tā tiekot pie mana spieķa. Tam, es palīdzēšu atgriezt ielejai slavu, Kapteiņus, labo darbu stāstu vākšanu un lepošanos ar tiem. Tad arī es Ziemeļu vecis būšu klāt, lai dalītos svētībā un priekā ar ielejas ļaudīm! Un uzplauks atkal Parūķa ieleja vēl nebijušā lielumā, un kaplos tā ļaudīm no tuvienes un tālienes kā iedvesma un pierādījums labiem darbiem.

Gāja gadi, krita kungi, un mainījās saimnieki Ielejai. Un 2019. gadā puisis kurš izrādās ari ir kapteinis, iegādājas Parūķi īpašumā. Atveda savu kuģi uz ieleju, kur tas stāv vēl tagad un sāka saimniekot tajā. Tici vai nē Kapteinis brīvs un ieskatījies te pat, jaunā daiļā jo daiļā Zemgaļu meitenē. Aicinājis to uz Parūķi par saimnieci kļūt. Ne ar stāstiem bet darbiem tam jāpierāda savs čaklums un apņemšanās. Pārbaudījums izturēts. Meitene bildināta Parūķī, vietā kur K. Ulmanis cildinājis visu ieleju par mazo Šveici saukdams.  Abi dzēruši arī kāzas tur pat Parūķī!  Saimniekojot veido romantikas un kāzu ielju, kuru brauc skatīties no visām malām. Uzgāja kapteinis apslēpto pagrabu tikai pēc 2 gadiem. Tā 2022. gada pavasarī  smēlās drosmē, atraka un iztīrīja pagrabu! Atrada liecības par kapteini un Ziemeļu veča spieķi.  Kopš tā laika ieleja sāka atjaunoties un plaukt vēl ātrāk. Starp 11. un 12.  pilnmēnesi kapteinis vāca bērnu labo darbu stāstus. Pēc 12. pilnmēness ciemos brauca Ziemeļu vecis.  Un uz Parūķa ieleju brauca ļaudis no tuvienes un tālienes, lai smeltos ielejas enerģiju un ticību labajiem darbiem. Vēl tagad ir pieejams apskatei pagrabs, kurš tika atrakts un kurā daudzus gadus gulēja Ziemeļu veča spieķis un šī brīnumu pilnā leģenda!

 

Kā šis satāsts turpinās, Tev ir iespēja pašam vērot apcimojoet Parūķi gadu no gada!

 

Pierādījumi